“Šogad Eiropā plaši atzīmē 80. gadadienu kopš Otrā pasaules kara beigām. Rietumeiropai tas atnesa mieru, bet mums – otrreizēju baisu okupāciju. Diemžēl Krievijas veiktie noziegumi starptautiski nekad nav pilnībā nosodīti, tādēļ totalitārais režīms šajā valstī ir atdzimis un mēģina pārzīmēt ietekmes sfēras. Tas ir pierādījums, ka Otrā pasaules kara mantojums joprojām ir palicis neatrisināts,” skaidro deputāte, EP Vēstures atceres grupas locekle.

Deputāte uzskata, ka šobrīd, vēl svarīgāk kā jelkad, ir runāt arī par Krievijas armijas nežēlību.  Slepkavības, izvarošanas Ukrainā ir kā turpinājums tiem noziegumiem, ko krievu armija – tā saucamā Otrā pasaules kara atbrīvotāja veica pret sievietēm Vācijā. Atklātībā nāk fakti par simtiem tūkstošu izvarotu sieviešu. Daudzas no viņām mira vai izdarīja pašnāvību. “Lai palīdzētu Ukrainai, mums nepieciešams nenogurstoši rietumu sabiedrībai skaidrot Krievijas patieso dabu, tās imperiālistisko motivāciju karam Ukrainā un tās armijas nežēlību,” uzsver EP deputāte.

Konferences idejas līdzautore, EP Vēstures atceres grupas vadītāja Rasa Juknevičiene (ETP grupa, Lietuva) uzsver: “Nepieciešamība pēc kopīgas Eiropas atmiņas nekad nav bijusi saistīta ar pagātni, tā ir saistīta ar mūsu nākotni. Šodien tā ir kļuvusi eksistenciāla. Krievijas agresīvais karš un draudi pret Eiropu prasa dziļu pārdomu par mūsu vēsturi visā tās sarežģītībā. 1945. gada 8. maijā karš beidzās tikai daļai Eiropas. Daudziem kontinenta austrumos tas iezīmēja padomju okupācijas un totalitāras apspiešanas sākumu. Baltijā mēs “kara beigas” sagaidījām, cīnoties par izdzīvošanu: mežos, Staļina gulagos, deportācijās, cietumos un emigrācijā. Šodien mēs joprojām cīnāmies ar Otrā pasaules kara mantojumu, jo mūsu nespēja viennozīmīgi nosodīt padomju noziegumus ir atstājusi Krievijas impēriskās ambīcijas neapstrīdamas.”

Vēsturnieks Dr.hist. Gatis Krūmiņš norāda: “Baltijas valstis gandrīz pusgadsimtu atradās padomju koloniālā režīma okupācijā. Šī situācija būtiski kavēja mūsu nāciju attīstību un negatīvās sekas jūtam joprojām. Mūsu morāls un arī juridisks pienākums ir prasīt atbildību no tiem, kas šo starptautisko noziegumu pastrādāja. Ir skaidri redzams, ka nesodāmības sajūta PSRS mantinieci mudina pastrādāt arvien jaunus noziegumus.”