Atjaunojamā enerģija ir gan Eiropas Savienības, gan Latvijas stratēģiska prioritāte. Kā deputāte, kura ir strādājusi pie likuma par atteikšanos no Krievijas gāzes importa, es pilnībā atbalstu enerģētisko neatkarību un atjaunojamās enerģijas attīstību. Taču projekti ar desmitgadēs mērāmu ietekmi uz vidi, vietējām kopienām un valsts drošību ir jāplāno atbildīgi, nevis jāforsē, ignorējot pamatotas sabiedrības bažas.

Šajā ziņā plānotais vēja elektrostaciju parks “K2 Ventum” Dienvidkurzemē ir kļuvis par brīdinājuma signālu tam, kā šādus procesus nevajadzētu vadīt.

Piekrastes ainava, daba un vietējā dzīves kvalitāte

Latvijas piekrastē industriālu vēja parku izvietošana ir pieļaujama tikai tam paredzētās vietās, ievērojot ainavu, kultūrvēsturiskās vērtības un līdzsvaru starp dabisko vidi, vietējo ekonomiku un iedzīvotāju dzīves kvalitāti.

Plānotais projekts paredz 46 līdz 250 metrus augstu vēja turbīnu izbūvi ainaviski un dabas ziņā īpaši vērtīgā Baltijas jūras piekrastē – aizsargjoslā starp Grīņu rezervātu un Ziemupes dabas liegumu, tikai 2,5 kilometru attālumā no Pāvilostas. Tā ir unikāla piekrastes mazpilsēta, kas gadsimtiem saglabājusi zvejnieku ciema plānojuma struktūru un pēdējo 30 gadu laikā kļuvusi par nozīmīgu tūrisma galamērķi, pateicoties neskartajai dabai un cilvēku darbības nesabojātai piekrastes ainavai. Šeit izveidotais tūrisma un dzīves kvalitātes modelis nodrošina darbu vietējiem iedzīvotājiem un veido vietējo ekonomiku.

Industriāla mēroga vēja turbīnas šādā vidē radīs dominējošu negatīvu vizuālu ietekmi plašā piekrastes teritorijā. Sekas uz vidi būs tūlītējas – masīvo betona pamatu izbūve, piegāžu ceļi, mežu izciršana, kā arī ietekme uz jutīgām piekrastes ekosistēmām, tostarp pelēkajām kāpām, kuru līdzsvars ir tieši atkarīgs no ūdens režīma.

Teritorijas plānošana un nacionālās drošības nosacījumi

“K2 Ventum” projekts neatbilst ne Pāvilostas teritorijas plānojumam, ne Dienvidkurzemes ilgtspējīgas attīstības stratēģijai, kur vēja enerģijas attīstībai paredzētas citas teritorijas ar būtiski mazāku ietekmi uz apdzīvotām vietām un piekrasti. Šo dokumentu ignorēšana grauj uzticību valsts plānošanas sistēmai un rada bīstamu precedentu telpiskajā attīstībā. Vienlaikus tas izgaismo arī plašāku sistēmisku problēmu – Latvijā joprojām trūkst skaidra, vienota un publiski pieejama valsts mēroga enerģētikas telpiskā plānojuma. Vai pastāv dokuments, kurā, balstoties datos un drošības apsvērumos, ir iezīmētas teritorijas, kur enerģijas ražošanas objekti ir pieļaujami un kur tie nav pieļaujami, un, ja tāds eksistē, kur sabiedrība ar to var iepazīties? Bez šāda ietvara atsevišķu projektu virzīšana ir fragmentēta un priekšlaicīga.

Baltijas jūras piekraste ir stratēģiski nozīmīga Latvijas nacionālajai drošībai un gaisa telpas uzraudzībai. Aizsardzības ministrija ir norādījusi, ka vēja parku izbūve šajā teritorijā ir pieļaujama tikai ar konkrētiem kompensējošiem risinājumiem radaru darbības nodrošināšanai. Taču līdz šim nav sniegta pietiekami skaidra informācija par to, kādi tieši risinājumi paredzēti, cik tie izmaksās, kas tos finansēs un kā tiks garantēta to efektivitāte ilgtermiņā. Sabiedrībai ir tiesības zināt, vai drošības infrastruktūras pielāgošanas izmaksas gulsies uz nodokļu maksātāju pleciem un vai valsts drošība netiek vājināta privātu interešu vārdā.

Vai ietekmes uz vidi novērtējums ir objektīvs, vai tomēr pastāv interešu konflikts?

Ietekmes uz vidi novērtējums ir projekta veselības un drošības pārbaude. Tā uzdevums ir neatkarīgi un godīgi izvērtēt, vai iecerētā darbība nenodarīs neatgriezenisku kaitējumu dabai, ainavai un cilvēku dzīves kvalitātei. IVN ir valsts noteikts drošības filtrs, uz kura pamata tiek pieņemti lēmumi par projekta virzību vai apturēšanu.

Nopietnas bažas rada IVN neatkarība. Saskaņā ar publiski pieejamajiem Uzņēmumu reģistra datiem IVN pasūtītājs SIA “K2 Ventum” un IVN izstrādātājs SIA “K2 Projekts” ir reģistrēti vienā juridiskajā adresē, un abu uzņēmumu dalībnieku sarakstos figurē vienas un tās pašas personas. Lai arī formāli likums šādu situāciju pieļauj, pēc būtības tā rada nozīmīgu interešu konflikta risku. Sabiedrībai ir pamats jautāt, kā uzticēties “diagnozei”, ja to sagatavo ar projekta pasūtītāju cieši saistīti partneri.

Solījumi pašvaldībai un valsts īpašuma izmantošana – vai īpaša labvēlība privāta projekta virzībai?

Publiski izskanējušie solījumi par ikgadējām iemaksām pašvaldības budžetā 750 000–800 000 eiro apmērā ir jāvērtē kritiski. Līdz šim nav publiski pieejamu aprēķinu, kas skaidri parādītu, uz kāda finanšu modeļa šādi maksājumi balstās, kā tiktu garantēta šo maksājumu izpilde ilgtermiņā, un kā tos nodrošinātu šobrīd vēl nepelnošs, pāris gadu vecs uzņēmums ar 2800 eiro pamatkapitālu. Ja šādi solījumi netiek balstīti skaidros, pārbaudāmos un juridiski saistošos mehānismos, tie rada pamatotas šaubas par to reālo izpildāmību.

Šajā kontekstā būtisks ir arī jautājums par valsts īpašuma izmantošanu konkrētajā projektā. Viens no būvniecībai paredzētajiem zemesgabaliem, valsts mežs “Rudupe” (334,5 ha platībā), ir valsts īpašums, ko apsaimnieko AS “Latvijas valsts meži”. Uz kādiem nosacījumiem valsts zeme tiek izmantota, un vai tā netiek faktiski nodota privāta projekta interesēm uz sabiedrības rēķina?

Atbildība arī pēc 20-30 gadiem

Joprojām nav sniegta skaidra un publiski pārbaudāma informācija par vēja turbīnu demontāžu pēc to kalpošanas beigām, teritorijas atjaunošanu un finanšu garantijām, kas nodrošinātu, ka šīs izmaksas netiek pārliktas uz pašvaldību vai valsti. Ņemot vērā ierobežoto turbīnu kalpošanas laiku, jautājums par to demontāžu ir tikpat būtisks kā jautājums par to izbūvi. Ja šie riski netiek sakārtoti projekta sākumā, valsts apzināti uzņemas ilgtermiņa saistības, kuru sekas var nākties risināt nākamajām paaudzēm.

Vai sabiedriskā līdzdalība bija formāla vai reāla?

Pāvilostas un Sakas pagasta iedzīvotāji vairāku gadu garumā ir aktīvi iesaistījušies IVN procesā, iepazinušies ar apjomīgiem materiāliem un iesnieguši argumentētus iebildumus. Taču zīmīgi, ka sabiedriskās apspriešanas notikušas vai nu attālināti (arī laikā, kad Covid-19 pulcēšanās ierobežojumi jau bija mazināti), vai arī svētku periodos – Līgo un Ziemassvētkos. Turklāt apspriežu laikā sabiedrībai nebija pieejama pilnīga informācija par projekta galīgajiem risinājumiem. Līdzdalība notika situācijā, kurā lēmuma būtiskie elementi vēl nebija skaidri definēti. Par neuzticību procesam liecina arī vairāk nekā 10 000 protesta balsu platformā ManaBalss.lv. Līdz šim nav sniegta publiski saprotama atbilde, vai un kuri sabiedrības priekšlikumi tika ņemti vērā un uz kāda pamata.

Latvijas interesēm jābūt prioritārām

Latvijai ir vajadzīga atjaunojamā enerģija, enerģētiskā neatkarība un pieejamākas elektroenerģijas cenas. Taču šie mērķi neatceļ pienākumu ievērot tiesiskumu, teritorijas plānošanas dokumentus un cieņu pret vietējām kopienām, un tie nenozīmē, ka jebkurš vēja parks jebkurā vietā ir valsts interesēs. Vēja parki nozīmē ilgtermiņa iejaukšanos vidē un cilvēku ikdienā uz gadu desmitiem, tāpēc valstij ir jānodrošina, ka sabiedrības intereses netiek pakārtotas projektu virzīšanas ātrumam vai šaurām komerciālām interesēm. Latvijai, kuras rīcībā joprojām ir nozīmīgs neskartas dabas potenciāls, būtu jāfokusējas uz ilgtermiņa enerģētikas risinājumiem un inovācijām, nevis uz tehnoloģijām, no kurām daļa citu valstu jau atkāpjas, izvērtējot to radītās vides un sociālās sekas. Vēja enerģija nav vienīgais risinājums. Latvijai ir jāvērtē arī saules enerģija, kodolenerģija un strauji attīstošās nākotnes tehnoloģijas.

Nav skaidrs arī, vai projekts paredzēts Latvijas iekšējām vajadzībām vai elektroenerģijas eksportam. Ja Latvija tiek virzīta uz enerģijas eksportētājvalsts lomu, tam jābūt skaidram politiskam lēmumam ar sabiedrisku mandātu.

Bez praktiska seguma vispārīgas frāzes par enerģētisko neatkarību kļūst par politisku aizsegu, nevis atbildīgu rīcību. Ja uz jautājumu, kāpēc projekts tiek īstenots tieši šeit un tieši šādi, nav skaidras, godīgas un datos balstītas atbildes, tas nav gatavs īstenošanai. Lēmums par šāda mēroga vēja parka īstenošanu prasa objektīvu ieguvumu un zaudējumu analīzi, kurā projekta ekonomiskā atdeve tiek salīdzināta ar ilgtermiņa zaudējumiem piekrastes ainavai, dabas kapitālam, tūrismam, vietējai ekonomikai, dzīves kvalitātei un valsts drošības interesēm. Bez šādas analīzes jebkādi solījumi par ieguvumiem ir nepamatoti.

Tāpēc esmu vērsusies pie Ministru prezidentes un atbildīgajiem nozaru ministriem, aicinot rūpīgi izvērtēt šo projektu, uzsverot arī nepieciešamību pēc ilgtermiņā pārdomātas, datos un faktos balstītas enerģētikas plānošanas. Pāvilostas gadījums ir jāvērtē nevis kā lokāls konflikts, bet gan kā tests tam, vai Latvija spēj pieņemt drošus un atbildīgus ilgtermiņa lēmumus, kas ietekmēs nākamās paaudzes, nevis pakļauties īstermiņa ieguvumiem.