Jau gandrīz divdesmit gadus Krievija ir manipulējusi ar dabasgāzes piegādēm Eiropā, vairākkārt tās pārtraucot pavisam, turklāt pat pašā ziemas spelgonī. Īpaši no tā cieta valstis, kuras ar Krieviju savieno gāzes cauruļvadi, – Baltijas un Centrāleiropas reģions. Savukārt 2021. – 2022. gadā. Krievija plānveidīgi izraisīja gāzes krīzi Eiropā, ilgu laiku ievērojami samazinot gāzes piegādes līdz tādam līmenim, ka cenas cēlās pat astoņkārt. Rezultātā – visa Eiropa piedzīvoja inflāciju. Tajā pašā gadā Krievija uzsāka pilna mēroga karu Ukrainā. Tā nebija nejaušība – tas bija ilgi plānots, stratēģisks gājiens, kam Kremlis gatavojās gadiem. Mērķis bija skaidrs – vājināt Eiropu, lai tā nereaģētu ar spēcīgām ekonomiskām sankcijām, tajā skaitā energoresursu importa aizliegumu.

Eiropas Parlamentā (EP) jau kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā esam regulāri aicinājuši dalībvalstis pārtraukt Krievijas naftas un gāzes iepirkšanu. Pati esmu to uzsvērusi vairākās debatēs un iekļāvusi rezolūcijās. Progress ir panākts. Šo resursu iepirkums no Krievijas ir dramatiski samazinājies. Atzīmēšu, ka Latvija bija viena no pirmajām valstīm, kas pilnībā atteicās no Krievijas gāzes un naftas. Tomēr Rietumeiropai, piemēram, Francijai, Spānijai un Beļģijai, joprojām ir ievērojama atkarība no Krievijas gāzes, bet Kremļa atbalstītājiem Slovākijai un Ungārijai – arī no naftas. Krievijas energoresursi nav tikai manipulācijas ierocis Kremļa rokās – tie ir arī galvenais finanšu avots karam Ukrainā.

Tiek lēsts, ka Krievijas karš Ukrainā tai ir izmaksājis aptuveni 250 miljardus eiro, savukārt tajā pašā laika posmā, kopš kara sākuma, par fosilajiem enerģijas avotiem ES valstis Krievijai samaksāja 210 miljardus eiro. Te rodas jautājums: vai tiešām ar vienu roku atbalstām Ukrainu, bet ar otru – daļa ES valstu turpina sponsorēt agresoru?

Šie skaitļi nav tikai politika. Aiz tiem stāv cilvēku ciešanas. Eiropas Komisija ir sagatavojusi likumprojektu, kas paredz aizliegt gāzes importu, apejot Ungārijas un Slovākijas iespējamo veto. Man ir uzticēta šī likuma virzīšana Parlamentā, turklāt ļoti straujā tempā. Nesen man EP izdevās panākt vienošanos par Krievijas lauksaimniecības preču un mēslošanas līdzekļu importa pakāpenisku pārtraukšanu. Tagad strādāju, lai iespējami ātri tiktu pārtraukti visi gāzes piegādes līgumi. Ļoti svarīgi ir novērst jebkādas iespējas šos aizliegumus apiet, kā arī aizsargāt Eiropas uzņēmumus no dārgām tiesvedībām par līgumu pārtraukšanu.

Darbs rit strauji, jo mana prioritāte ir šo likumu izvest cauri visiem likumdošanas soļiem iespējami ātrā tempā, lai tas stātos spēkā jau nākamgad 1. janvārī. Jau tā esam gaidījuši pārāk ilgi, ar Eiropas cilvēku maciņiem turpinot finansēt Kremļa kara mašīnu. Es zinu – darbs nebūs viegls, jo jau tagad redzama atsevišķu valstu un uzņēmumu pretestība. No kolēģiem EP esam saņēmuši vairāk nekā 400 grozījumu likuma priekšlikumā. Kā atbildīgajai par šo likumu, man būs jāved sarunas un jāmeklē kopsaucēji, lai tas balsojumā varētu tikt apstiprināts. Mans mērķis – spēcīgs likums, kas esošos līgumus ar Krievijas piegādātājiem pārtrauc cik ātri vien iespējams. Rietumeiropas valstis tiešā veidā nav izjutušas Krievijas manipulācijas un nereti vēl aizvien naivi vēlas ticēt, ka Krievija var būt partneris. Dzirdu arī argumentu, ka celsies gāzes cenas, cietīs ražošana. Bet aprēķini rāda pretējo, turklāt gāzes patēriņš Eiropā kopumā krītas.

Ir laiks pārtraukt kompromisus, kas maksā dzīvības. Mēs nevaram vienlaikus glābt Ukrainu un finansēt agresoru. Ir laiks dot skaidru signālu – Eiropa nesēž uz diviem krēsliem. Mēs izvēlamies brīvību, mieru un Ukrainas uzvaru. Un stratēģisko izejvielu piegādei – uzticamākus partnerus.