Šajās dienās aprit 30 gadi kopš Padomju Savienības sabrukuma. Diemžēl nav iespējams aprobežoties tikai ar pārdomām par šī notikuma vēsturisko nozīmi, jo toreizējam režīmam līdzīgas iezīmes nomācoši atbalsojas arī šodien – divu Latvijas kaimiņvalstu līderi izmanto totalitāras metodes.

Smagā cīņa par totalitārisma nosodījumu

Šonedēļ, 30 gadus pēc PSRS sabrukuma, Eiropas Parlamenta (EP) plenārsēdē uzsvērām šī notikuma atceres nozīmi gan Krievijas, gan Eiropas nākotnei, jo PSRS rēgs joprojām ietekmē mūsdienu Eiropu. Uzskatu, ka viens no iemesliem Krievijas un Baltkrievijas agresīvajam rīcībai šodien ir totalitārisma smago seku neizvērtēšana. Neaizmirsīsim, ka PSRS bija ne tikai sabiedrotā nacisma sakāvē, bet arī to pašu nacistu sabiedrotā kara sākšanā. Tādēļ cīņa par vēstures atceri un totalitārisma nosodījumu ir jāturpina.

Nozīmīgu ieguldījumu šo mērķu īstenošanai sniegusi padomju disidenta Andreja Saharova vēl 1988. gadā nodibinātā nevalstiskā organizācija “Memoriāls”. Tā daudzus gadus strādājusi pie Staļinisma noziegumu izpētes un dokumentācijas, politisko represiju upuru piemiņas iemūžināšanas, cilvēktiesību aizstāvības – ļoti cienījamiem un vērtīgiem uzdevumiem. Tādēļ pirms astoņiem gadiem “Memoriālu” arī virzīju Nobela prēmijai. Taču patlaban Krievijas Ģenerālprokuratūra pieprasa šo organizāciju likvidēt, uz ko EP šonedēļ reaģējām ar aicinājumu “Memoriālam” ļaut turpināt darbību. 14. decembrī tika izziņota tiesas prāvas pārcelšana uz vēlāku laiku, tomēr tas ir mazs cerību stars, jo nav šaubu, ka “Memoriāls” Kremlim ir ļoti neērts.

Nesen iznākušajā filmā “Krievija. Jaunākā vēsture” Putins atkārtoti PSRS sabrukumu vērtējis kā traģēdiju. Tas atgādina, cik joprojām diametrāli pretēja ir Kremļa un rietumu attieksme pret PSRS lomu. Kad citas valstis pieprasa Krievijai atbildēt par PSRS nodarīto un, piemēram, kompensēt milzīgos represiju zaudējumus, Kremlis uzsver, ka Krievija un PSRS ir dažādas valstis. Bet, kad nepieciešams uzkurināt nacionālismu, Krievijas un “varenās” PSRS saites tiek uzsvērtas. Šāda “fizkultūra” ar faktiem un loģiku Kremļa propagandai ir raksturīga.

Lai totalitārisma postu aktualizētu starptautiski, PSRS izjukšanas gadskārtā pieņēmām arī EP Vēstures atceres grupas, kurā aktīvi darbojos, izstrādātu rezolūciju, kas atgādina daudzos PSRS noziegumus pret cilvēci. Tajā nosodījām Staļina kulta atdzimšanu Krievijā, kā arī valsts atbalstīto vēstures faktu noliegšanu un sagrozīšanu.

Toreiz Aukstais karš, tagad – hibrīdkarš

Ne vien PSRS totalitārisma apjūsmošana, bet arī ienaidnieka tēla kultivēšana NATO valstu veidolā, represijas un baiļu atmosfēras uzturēšana – šīs iezīmes jau gadiem ilustrē Krievijas un tagad arī Baltkrievijas uzvedību ne tikai pašu mājās, bet arī ārpolitikā. To varētu uzskatīt par mantojumu no “ļaunuma impērijas”, kā to trāpīgi savulaik nodēvēja ASV prezidents Ronalds Reigans.

Pirms 30 gadiem PSRS sabruka, faktiski bankrotējot utopiskajai plāna ekonomikai, kura vairs nespēja sevi uzturēt. Taču nostalģija pēc šīs impērijas pieņemas spēkā, kas padara drošības situāciju Eiropā ļoti satraucošu. Agresivitāte ārpolitikā, rībinot kara bungas, palīdz novērst uzmanību no milzīgajām problēmām Krievijas ekonomikā. Attiecīgi Aukstā kara vietā tagad saskaramies ar agresiju un pat hibrīdkaru.

Kremlis stāsta, ka NATO turpmāka paplašināšanās uz austrumiem esot ļoti “sensitīvs” jautājums. Ultimāti attiecībā uz Ukrainas un Gruzijas iespējamo pievienošanos NATO daudz neatšķiras no Molotova-Ribentropa pakta filozofijas par impēriju ietekmes zonām un Eiropas sadalīšanu. Kad Krievija apdraud mūsu sabiedroto Ukrainu, pie tās robežas pulcējot vairāk nekā 100 000 karavīru, nedrīkstam klusēt. Tādēļ pareizi ir nesenie rietumu demokrātiju brīdinājumi par ļoti sāpīgām ekonomiskām sankcijām turpmākas agresijas gadījumā.

Latvijai pašlaik īpaši nopietns izaicinājums ir Putina iedvesmotā Lukašenko organizētais hibrīdkarš, sūtot nelegālos migrantus pārkāpt mūsu robežu. Šonedēļ EP plenārsēdes debatēs par satraucošo situāciju uz robežas ar Baltkrieviju uzsvēru, ka rīkojamies pareizi, šiem migrantiem neļaujot iekļūt ES. Taču likumos jāparedz daudz plašākas iespējas stingri atbildēt uz šāda veida hibrīduzbrukumiem, arī ilgtermiņā. 2022. gadā EP strādāsim pie grozījumiem Šengenas Robežu kodeksā, lai veidotu pastāvīgu risinājumu situācijām, kad trešās valstis migrāciju izmanto politiskiem mērķiem.

Nepiekāpīgi pret “ļaunuma impērijas” ļauno mantojumu

Atceroties padomju impērijas sabrukumu, ko aktīvi veicināja Baltijas valstis, nedrīkst aizmirst, ka arī nozīmīga daļa Krievijas iedzīvotāju vēlējās pārmaiņas. Lai arī šobrīd Putina tvēriens ap Kremļa varas svirām ir ļoti spēcīgs, viņa valdīšana nebūs mūžīga. Tāpēc Eiropai ir jāpalīdz gatavoties nākotnei un aktīvi jāturpina atbalstīt tos Krievijas iedzīvotājus, kuri vēlas demokrātiskas pārmaiņas savā valstī.

2021. gada Saharova balvu par domas brīvību EP šonedēļ pasniedzām Krievijas opozīcijas politiķim Aleksejam Navaļnijam. Vēstījums, ko ieslodzītais Navaļnijs mums sūtīja caur meitu Darju, kas balvu pieņēma viņa vietā, bija: “Pasaki, lai viņi neliek vienādības zīmi starp Krieviju un Putina režīmu.” Tam pievienojos, jo zinu, cik ļoti godīgā Krievijas tautas daļa cieš no diktatora režīma.

Darja savā uzrunā kritizēja Eiropas pragmatismu attiecībās ar Kremli. Nevar noliegt, ka Eiropas valstis pārāk ilgi mēģinājušas ar Putinu sarunāt “pa labam” un diemžēl daži Eiropas līderi to joprojām mēģina darīt, priekšplānā izvirzot savas ekonomiskās intereses. Tikmēr Krievijas elite jutusies ērti. Tādēļ jāpārtrauc iespējas Putinam un viņa kliķei noziedzīgi iegūtos līdzekļus “investēt” Eiropā, jo tieši nauda ir vislielākā vērtība Kremļa režīma pakalpiņiem.

30 gadus pēc PSRS sabrukuma situācija ne vien Krievijā, bet arī Baltkrievijā ir daudz drūmāka nekā varējām cerēt, jo Eiropas austrumos ir atgriezušās totalitāras metodes iekšpolitikā un izteikti agresīva rīcība starptautiski. Kremlis ciena tikai spēcīgos – tādēļ Latvijai kopā ar citām rietumu demokrātijām ir nepiekāpīgi un vienoti jāiestājas pret šo “ļaunuma impērijas” ļauno mantojumu.