Šī gada maijā publicētie Latvijas dabas skaitīšanas dati iezīmē problēmas dažādos biotopos: zālājos, krūmājos, mežos, upēs un ezeros, purvos, piekrastēs. Piemēram, bioloģiski vērtīgi ir vairs tikai 10% no visiem Latvijas mežiem; tos arvien biežāk aizstāj kailcirtes. Vien pēdējo piecu gadu laikā esam zaudējuši ap 5000 ha bioloģiski vērtīgo mežu. Tas nenozīmē, ka mežu saimnieciskā izmantošana jāpārtrauc, tomēr tas jādara ilgtspējīgāk – meži nedrīkst būt tikai peļņas avots. Šajā ziņā kļūdains bija valdības pagājušā gada lēmums samazināt atļauto koku ciršanas diametru. Tas būtiski neuzlaboja šķeldas pieejamību Latvijā, kā tika solīts, bet gan vienkārši palielināja eksportu uz ārvalstīm.

Arī ES mērogā vairāk nekā 80% biotopu ir sliktā stāvoklī. Tādēļ EP izstrādājam Dabas atjaunošanas likumu, kas paredz līdz 2030. gadam ieviest atjaunošanas pasākumus vismaz 20% no sliktā stāvoklī esošajām sauszemes un jūras teritorijām. Tas palīdzēs vairot bioloģisko daudzveidību un, piemēram, apturēt apputeksnētāju samazināšanos, kas arvien vairāk apdraud augļu un ziedu audzēšanu.

Likums izsaucis asas diskusijas. Skaļi pretinieki Eiropas līmenī bijuši politiķi, kuri aizstāv lielās industriālās intereses un intensīvu lauksaimniecību. Valstis ar ļoti augstu iedzīvotāju blīvumu jau sen lielāko daļu savu mežu izcirtušas, purvus nosusinājušas un samierinājušās, ka daudzveidīga daba nebūs starp to stiprajām pusēm. Uzskatu, ka Latvijai gudrāk būtu iet citu ceļu. Likuma pretinieku paustie draudi, piemēram, par badu Krievijas kara apstākļos ir stipri pārspīlēti. Jā, iespējams samazināsies lielāko zemju īpašnieku, kuri mūsu gadījumā bieži vien ir ārzemnieki, peļņa no pesticīdos klātiem rapšu laukiem. Savukārt lielākā daļa sabiedrības, un arī lauksaimnieku, iegūs.

Lauksaimniecības, un mūsu ekonomikas kopumā, nākotne ir atkarīga no tā, kā izmantojam dabas resursus. Nedrīkstam tos neapdomīgi izsmelt. Lēmumu pieņēmējiem jābūt tālredzīgiem un jārisina ne tikai sekas, piešķirot kompensācijas ekstrēmu laikapstākļu radītā posta segšanai, bet arī problēmu cēloņi. Jaunais likums palīdzēs mazināt plūdu un sausuma riskus, kas kļūst aizvien izteiktāki arī Latvijā. Tas ilgtermiņā veicinās augsnes kvalitātes uzlabošanos un sekmēs apputeksnētāju pieaugumu, tādējādi tieši nodrošinot, ne apdraudot pārtikas ražošanu.

Neviens likums nav perfekts, arī ne šis. Taču Dabas atjaunošanas likumu noteikti nedrīkstēja noraidīt, jo tas rīcību būtu aizkavējis par vismaz trim, četriem gadiem. Šādu vilcināšanos nevaram atļauties, tādēļ EP atbalstīju likuma tālāku virzību. Likums bija nevis jānoraida, bet jāuzlabo. Būtisks priekšnoteikums izvirzīto mērķu sasniegšanai ir iespēja katrai dalībvalstij izvēlēties sev piemērotāko ceļu. EP Vides komitejā pieprasīju, lai pienācīgi tiktu ievērotas Latvijas un citu valstu atšķirīgās situācijas. Tas tiks darīts.

Jau ieviesām labojumus, kas ņem vērā izskanējušās bažas un likumu padara elastīgāku, vieglāk īstenojamu. Piemēram, dzēsta konkrētu mērķu noteikšana hidroloģiskā režīma atjaunošanai lauksaimniecības zemēs, kurās iepriekš nosusināti purvi. Precizējām arī, ka likums jāievieš saskaņoti ar citiem mērķiem, tas nedrīkst nepamatoti bloķēt atjaunīgās enerģijas projektus.

Tagad notiks sarunas starp Eiropas Parlamentu un dalībvalstīm par likuma galīgo veidolu, tajās regula vēl krietni jāpieslīpē. Turklāt Latvijas iestādēm būs jāizstrādā pārdomāts un mums piemērots Nacionālais ieviešanas plāns, kas maksimāli ievēro visu iesaistīto grupu intereses. Tomēr nav šaubu, ka bija un ir jārīkojas. Dabas vērtību sargāšana un atjaunošana ir nenoliedzams ieguldījums Latvijas nākotnē – cilvēku veselībā, pārtikas nodrošinājumā, ekonomikas noturībā.