fbpx
Raksti medijos Viedoklis

Sieviete politikā. Kāpēc mūsu ir tik maz?

Drosme vienmēr atmaksājas. «Politikā vajadzīgi drosmīgi un apņēmīgi cilvēki!  Jāsaprot, ko vēlies izdarīt, un jānāk ar lielu pārliecību,» solot atbalstu sievietēm, kas grib pievērsties politikai, saka Eiroparlamenta deputāte Inese Vaidere (ETP Grupa, «Vienotība»).
27. novembris, 2024

«Politikā nonācu nejauši, bet zinu – enerģiski strādājot, var izdarīt ļoti daudz un pagriezt lietas uz labo pusi. Biju pasniedzēja, vēlāk – profesore Latvijas Universitātes Ekonomikas fakultātē, man patika savs darbs. Sākoties atmodai, abi ar vīru iesaistījāmies visos procesos. Vienlaikus aktīvi rakstīju par tirgus ekonomiku, jo biju viena no retajām ekonomistēm, kas labi pārzināja tēmu –  biju pētījusi starptautiskās finanses.

Partija aicināja uzrakstīt tās ekonomisko programmu atjaunotās Latvijas pirmajām Saeimas vēlēšanām. Dažādi eksperti, kas vētīja manis rakstīto programmu, atzina to par labāko. Partija mudināja mani nākt politikā, ilgi mēģināja pierunāt, līdz beidzot piekritu – labi, lieciet mani sarakstā! Partija guva labus panākumus, nonācu Ekonomikas ministrijas parlamentārās sekretāres amatā. Tā pēkšņi konstatēju – kaut negribot, tomēr jau esmu politikā.

Nekad neesmu kā īpaši nodalījusi – sieviete politikā vai vīrietis politikā. Jau tolaik, kad sāku savu ceļu politikā, bija daudzas enerģiskas sievietes, kas tur darbojās, – ne viņas pašas, ne kāds cits dzimuma jautājumu īpaši neakcentēja.

Viss, ko esmu sasniegusi, panākts līdzvērtīgā konkurencē ar vīriešiem. Nekas man nav ticis tāpat vien vai, piemēram, sieviešu kvotu dēļ, kas man šķistu pat savā ziņā pazemojoši. Ja esmu par kādu bijusi labāka, kādam vēlēšanās aizsteigusies priekšā, saņemot lielāku vēlētāju atbalstu, tad tikai tāpēc, ka man bijis vairāk zināšanu un pieredzes, un esmu spējusi citus pārliecināt gan ar vārdiem, gan darbiem.

Ideāli, ja politikā, tāpat kā dabā, sieviešu un vīriešu proporcija būtu 50:50.  Politikā darāmais gan vīriešiem, gan sievietēm ir viens un tas pats, bet abu dzimumu atšķirīgās pieejas jebkuram lēmumam nāktu tikai par labu –  politika būtu dabiskāka, jo visās norisēs sievietei un vīrietim ir sava loma. Tomēr nedomāju, ka šo proporciju vajag stimulēt mākslīgi.

Sievietei politikā ir grūtāk, jo nereti novērots, ka vīrieši apspriežas un viens otru pārliecina neformālās sarunās. Piemēram, iedzer pa kausam alus – tas tiek uztverts normāli. Savukārt sievietes došanos kopā ar vīrieti politiķi vakarā izdzert glāzi vīna var saprast pavisam citādi nekā darba sarunas. Šo atšķirību gan esmu jutusi.

Jāņem vērā arī tas, ka sievietēm ir instinktīvi izteiktākas rūpes par ģimeni. Politiku un ģimeni var veiksmīgi apvienot, tomēr jārēķinās, ka, tāpat kā uzņēmējdarbībā, arī politikā ģimenei atliks krietni mazāk laika, nekā strādājot citus algotus darbus. Labi, ka mūsdienās ļoti daudzās ģimenēs rūpes par bērniem tiek sadalītas līdzvērtīgi, un tādējādi – sievietēm vairāk brīvu roku darboties arī politikā. Labi piemēri ir EP prezidente Roberta Metsola un Latvijas premjere Evika Siliņa.

Sabiedrības attieksme pret sievietēm un vīriešiem politikā ir atšķirīga. Lielai daļai joprojām šķiet, ka politika ir vīriešu lauciņš. Ja politikā ienāk vīrietis, sabiedrība pieņem, ka viņš zina, ko dara, un tiks galā. Tikmēr  attieksme pret sievieti ir daudz kritiskāka un personīgāka – kamēr sieviete sevi politikā nav pierādījusi, viņas spējas tiek novērtētas zemāk.

Esmu saņēmusi ļoti atklātu sieviešu atbalstu par savu politiķes darbu. Daudzas sievietes atzinušas, ka gribētu man līdzināties. Visticamāk, viņas ir arī manas vēlētājas. Būtu interesanti papētīt, vai sievietes balso tieši par sievietēm, taču tam nebūtu jābūt pašmērķim. Arī es vēlēšanās balsoju nevis par dzimumu – sievieti vai vīrieti -, bet rūpīgi izsveru, cik vērtīgs varētu būt šī cilvēka devums.

Pārsteidzoši, ka sievietes, nonākdamas politikā, dažkārt grib līdzināties vīriešiem. Daudzas sāk ģērbties nevis kā pirms tam, bet nomaina garderobi – velk uzvalkus,  vīriešu piegriezuma kreklus. Sieviete drīkst būt viņa pati, lai kur strādātu, nevairoties no savas dabiskās sievišķības.

Gribu sievietes vairāk iedrošināt politikai – atgādināt, ka tas nav tikai vīriešu lauciņš.  Sievietei, kura skatās politikas virzienā, taču vēl baidās, vai izdosies, ir mazliet jāpagaida, kamēr būs spēks un dūša. Politikā vajadzīgi drosmīgi un apņēmīgi cilvēki!  Te neder mīņāšanās pie durtiņām: vai varēšu, vai mani sapratīs? Jāsaprot, ko vēlies izdarīt, un jānāk ar lielu pārliecību: īstais laiks ir tad, kad zini – tu ne vien gribi, bet arī vari! Sievietes, kas jūt, ka ir vēlme, bet mazliet pietrūkst zināšanu, aicinu: uzrakstiet vai piezvaniet man! Satiksimies, izrunāsimies, pastāstīšu,  kā darīju es, un tad – uz priekšu!

Manā politiskajā karjerā drosme ir atmaksājusies. Ja man ir sava pārliecība, arī tad, ja tā ne vienmēr saskan ar citu viedokļiem, es tomēr aizstāvu savējo. Tas ne vienmēr ir bijis viegli.

Ikreiz izvēlos darba virzienus, par kuriem zinu – mana spēka pielikšana dos vislabākos rezultātus. Dažkārt cilvēki jautā: nu ko var izdarīt tāds viens deputāts no septiņiem simtiem!? Ļoti daudz var izdarīt, ļoti! Tikai vajag pieredzi, kontaktus, mērķi un dūšu. Šajā Eiropas Parlamenta sasaukumā esmu izvēlējusies strādāt Starptautiskās tirdzniecības komitejā, Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejā, kā arī Rūpniecības, enerģētikas un pētniecības komitejā. Visas trīs ir “smagsvara komitejas” – sarežģītas, darbietilpīgas, taču esmu gatava strādāt, izmantojot savas zināšanas un pieredzi, lai pieliktu plecu un pavirzītu uz priekšu daudzas Latvijai svarīgas lietas.»